Nostaļģija.
Tas ir viss, kas palicis pāri no 8 dienu garā, iespaidu bagātā,
Eiropas slavenā Roskildes Festivāla. Lai cik ļoti es gribētu
dalīties it visā, ko piedzīvoju, tas vienkārši nav iespējams.
Taču es centīšos izplūst detaļās, cik nu vien manos spēkos,
lai nākamgad, kad atkal uz turieni došos, varu pārlasīt un
salīdzināt notikušo. Taču pirms detaļu izklāsta, sākšu ar
vispārēju aprakstu, emocijām, iespaidiem, utt.
Tiem,
kas nezina, Roskildes festivāls ir gada notikums numur viens Dānijā.
Pēdējos gados tas pulcē vairāk kā 80 000 apmeklētāju,
30 000 brīvprātīgo un aptuveni 200 dažādu mākslinieku.
Iespaidīgajiem skaitļiem var pievienot arī paša festivāla garumu
– 9 dienas! Šogad festivāls notika jau 43.reizi. Pats
interesantākais, ka šo tradīciju aizsāka 2 17 gadīgi jaunieši,
pulcējot kopā tikai tuvākos draugus, bet jau pēc gada to pārņēma
profesionāli pasākumu rīkotāji un kopš tā laika, Roskildes
festivāls ir audzis visā savā varenībā. Iespaidīgs ir arī
fakts, ka visi ieņēmumi tiek ziedoti labdarībai, un gandrīz
jebkura aktivitāte, kas tiek organizēta ir vērsta uz to, lai kaut
kādā mērā palīdzētu citiem.
Tik
tālu izklausās skaisti, bet tiem, kas kaut mazliet ir dzirdējuši
par dāņu izklaidēšanās kultūru, tūlīt pat vajadzētu saprast,
ka viss nav tik rožaini kā izklausās. Jau otrajā dienā visa
teritorija smirdēja, jo visi čurāja, kur nu vien pagadās. Tas
nekas, ka tualetes bija brīvas un godīgi sakot pat tīri normālas,
visi – meitenes un džeki nekaunējās novilkt bikses tur pat uz
gājēju ceļa, vai koncerta laikā, lai „atvieglotos”. 9 dienu
laikā esmu redzējusi PĀRĀK daudz ģenitāliju. Jo cilvēki ne
tikai čurāja visur, bet kaili arī dejoja, peldējās, pastaigājās,
utt. Dāņi ir ļoti seksuāli cilvēki, kam nav problēmu ar kailumu
(varbūt mums latviešiem vajadzētu no viņiem mācīties?). Vēl
viena lieta ar ko dāņiem nav problēmu, ir dažādas dīvainas
„mīlestības” izpausmes. To, ka Dāņu džeki
sasveicinoties/atvadoties apskaujas/sabučojas jau sen zināju, bet
to, ka viņiem nav problēmu aiztikt vienam otra mantību vai reāli
bučoties gan biju pārsteigta. Protams, tas viss ir alkohola
reibumā, bet manai latviešu mentalitātei tas bija par traku.
Godīgi sakot, ļoti varēja just, kā cilvēkiem aizbrauc jumts un
cik ļoti lielas stulbības viņi sāk darīt, alkohola, narkotiku,
bezmiega un citu līdzīgu apstākļu iespaidā. Piemēram, vienam
bariņam likās baigi jautri pievemt pilnu bērnu baseiniņu. Tā nu
viņi 3-4 cilvēki stāvēja ap šo nabaga baseinu, trieca rīklēs
alu un tad vēma iekšā. Tas gan tāds ļoti dramatisks piemērs,
bet kaut vai tas, ko daži bija sabūvējuši no tukšajām skārdenēm
vai citiem mēsliem atgādināja kaut kādus primitīvos laikus, kad
cilvēki aiz neko darīt sāk izgudrot visādus „brīnumus”,
izmantojot dažādus mēslus sev apkārt. Un, jā – mēslu bija
tonnām. Liela palīdzība teritorijas uzkopšanā, protams, nāca no
brīvprātīgo puses, kas centās vismaz uzlasīt bīstamākos
priekšmetus (stiklus, asumus, utt.), kā arī taru vācēji, kas kā
čaklas bitītes vāca bundžas un pudeles, lai vēlāk tās nodotu.
Tiem, kas nezina – Dānijā pērkot dzērienu, cilvēks vienmēr
maksā papildus 10 – 30 santīmus, ko vēlāk var atgūt, kad
pudeli nodod. Protams, Dāņi uz pudeļu krāšanu neiespringst,
dodot citiem lielisku iespēju piepelnīties. Tad nu iedomājieties
skatu – simtiem čigānu, kas saliekušies 9 dienas no vietas lasa
bundžas. Viņi speciāli pērk biļeti uz festivālu (biļetes cena
– 200Ls), tikai, lai vāktu taru. Dzirdēju, ka viņi biļeti
atpelnot vienas dienas laikā un kopējie ienākumi katram ir ap
1500Ls. Neslikti.
Jau
tagad varat noprast, ka šis festivāls ir kaut kas pilnīgi citādāks
kā mūsu Positivus. Nevar gan teikt, ka Roskildes Fests būtu labāks
vai sliktāks, bet viennozīmīgi – iespaidīgāks! Kaut vai savu
izmēru ziņā. Varētu teikt, ka Roskildes festivāls ir veselas
pilsētas lielumā, kur var atrast Dream City, Street City, Game
City, Cinema City, Relax City, u.c. Telšu pilsēta nav atdalīta un
pirmās četras dienas, lielākās ballītes notiek tieši kempos.
Interesanti ir tas, ka visa festivāla garumā, kempi sacenšas
dažādās kategorijās. Pirms viss vispār sācies, cilvēki veido
diskusijas forumos un aicina citus pievienoties tieši viņu kempam.
Tad nu staigājot pa teritoriju var redzēt dažnedažādākās
tēmas, piemēram, ārstu kemps, bārbiju kemps, pirāti, hipiji,
zoo, utt. Interesanti. Protams, teritorijā var atrast kaudzēm
dažādu ēstuvju, veikalu, izklaižu vietu, utt. Pat kino teātri un
pirti!
Kopumā
festivālā ir 8 skatuves, no kurām 6 tiek atvērtas tikai pēdējās
četrās dienās. Orange Stage ir lielākā skatuve, uz kuras
uzstājas paši iespaidīgākie mākslinieki. Šogad tie bija
Slipknot, Metalica, Rihanna, Kraftwerk un citi. Vēsturiski
piedalījušies ir arī tādi mākslinieki kā Bob Marley, Eric
Clapton, Bryan Adams, Nirvana, Arosmith, Sex Pistols, Robbie
Williams, Marilyn Manson, Pet Shop Boys, Red Hot Chili Peppers,
Coldply, Green Day, Guns N’ Roses, Kanye West, Kings of Leon un
daudzi - daudzi citi. Iedomājieties, redzēt kādu no šiem
māksliniekiem rokas sniedziena attālumā? Tas nav neiespējami, ja
vien stāvi rindā uz tā saucamo pit, kas ir speciāls nodalījums
pašā skatuves priekšā. Drošības nolūkos tas ir atdalīts un
tajā ielaiž tikai noteiktu skaitu cilvēku, kuriem ir piekodināts,
ka jābūt gataviem uz lielu grūstīšanos un ārdīšanos. Taču
tai pat laikā – tā ir iespējams drošākā vieta, jo to uzrauga
īpaši darbinieki, kas gatavi uzreiz palīdzēt, ja kādam paliek
slikti. Caur pūli gāja arī vairāki nodalījumi, kur strādāja
cilvēki, kas nepārtraukti padod ūdeni. Protams, nepaiet ilgs
laiks, kad šis ūdens tiek sviests gaisā un dažam labam pat trāpa
pa aci. Man paldies Dievam nekas pa galvu netrāpīja, bet es
vairakkārt redzēju, ka kāds no apkārtējiem cieš no dažādiem
gaisā mestiem priekšmetiem. Šis, un arī tas, ka pūlī visi
smēķē, un, piemēram, uz Rihannas koncertu daudziem rokās bija
lietussargi (kas tika atvērti, kad skanēja dziesma: Umbarella) liek
justies diezgan nedroši, taču beigu galā par kādu īpaši cietušu
apmeklētāju nedzirdēju, lai gan jāatzīst, ka uz festivāla
beigām varēja redzēt aizvien vairāk ieģipsētu kāju un roku.
Neskatoties uz to, neredzēju nevienu kautiņu un īpaši ievēroju,
ka cilvēki tiešām stāv viens par otru. Vairakkārt redzēju, kā
parasti apmeklētāji pieiet pie kāda, kas mētājas zemē un
pārbauda, vai viņam/viņai viss kārtībā. Vēl viena lieta, ko
varam mācīties! Vēl jo vairāk – izrādās, ka festivālā ir
bijis speciāls nodalījums invalīdiem, kur strādājuši cilvēki,
kas viņiem varēja palīdzēt ar visu nepieciešamo. Godīgi sakot,
redzēju ļoti daudz cilvēkus ratiņkrēslos un ļoti varēja just,
ka festivāls ir darījis daudz, lai viņi nejustos apdalīti un
varētu baudīt pasākumu tādā pat līmenī, kā pārējie.
Runājot
par mani pašu – es šo festivālu netiku izbaudīt uz visiem 100%,
jo kā dāma dzīvoju luksus apartamentos nevis teltī. Mana
draudzene Nelda dzīvo un mācās Roskildē, tāpēc caur galiem
dabūja mums iespēju būt brīvprātīgajām iekš Cinema City.
Viss, kas mums bija jādara – jātaisa/jāpārdod popkorns un
sasmalcinātais ledus dzēriens. Katram brīvprātīgajam ir
jānostrādā 32 stundas, tādā veidā iegūstot iespēju apmeklēt
festivālu par velti. Mūsu „darbā”, katram sanāca nostrādāt
4 reizes pa 8 stundām.
29.Jūnijs,
Sestdiena
Diena,
kad festivāla teritorija tika oficiāli atvērta. Protams, tas
nozīmēja pilnas stacijas, vilcienus, utt. Nokļūšana līdz
Roskildei nebija no tām vieglākajām/patīkamākajām, jo bez
kaudzes mantām, man līdzi bija arī ritenis. Taču, lai gan galīgi
saspiesta - līdz gala mērķim nokļuvu bez pārpratumiem. Beigās
izrādījās, ka Nelda dzīvo ļoti skaistā mājā, kur īpašniece
pati ir ļoti reti. Mums bija sava nodalīta guļamistaba un tualete,
kā arī terase, kur bieži baudījām brokastis vai pusdienas.
Vienīgā sliktā lieta bija tā, ka Neldas māja atradās 6km
attālumā no festivāla teritorijas, kas vēl pie tam veda līku
loču un pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es pati spēju iegaumēt
ceļu.
Sākumā
iekārtojāmies, pagatavojām vakariņas, uzpīpējām mēriju,
iedzērām vinčuku un, kad jutām, ka visi jau būs iekārtojušies
- devāmies uz festivālu. Pirmais vakars mums izvērtās ļoti
mierīgs. Visu apstaigājām, iepazināmies ar dažiem jauniem
cilvēkiem, piemēram, random čalīti, kas mums piedāvāja savu
zāli, itāli, 2 norvēģiem un iespējams vēl kādu. Es vairs
neatceros.
30.Jūnijs,
Svētdiena
Kā
normāli cilvēki piecēlāmies, paēdām putru, iedzērām kafiju un
devāmies uz savu pirmo maiņu kioskā. Maiņa ilga no 11:00 līdz
19:00. Šoreiz strādājām kopā ar vēl vienu Neldas draudzeni
Elīnu no Latvijas un viņas bulgāru puisi Mārtinu, kā arī vēl
dažām dāņu sievietēm. Šī maiņa vilkās visilgāk no visām,
kas man bija, jo nebija gandrīz neviena cilvēka. Protams, tā kā
nebija īsti ko darīt, mēs dabūjām uz maiņām pastaigāt apkārt,
pačilot. Protams, ar Neldu šo iespēju nekad nelaidām garām.
Hihi. Kad beidzot tas murgs bija beidzies, aši ar riteņiem mināmies
uz mājām, paēdām un braucām atpakaļ, pa ceļam kā vienmēr
paķerot pa vinčika pudelei. Mūsu mērķis tai vakarā bija pirmais
lielais koncerts, kur uzstājās mākslinieks ar vārdu KAKA. Sākumā
mūsu vienīgais iemesls viņu redzēt bija šis vārds, bet
noklausoties youtube pāris viņa dziesmas, sapratām, ka viņš ir
arī ļoti interesants izpildītājs. Beigās, mēs nebijām
vienīgās, kas tā domā, jo cilvēku bija tik daudz, ka mēs pat
nedabūjām piekļūt tik tuvu, lai redzētu, kā viņš izskatās.
Taču bija jauki. Sēdējām zemē, klausījāmies KAKU un dzērām
vinčuku. Foršs pikniks.
Pēc
KAKAS koncerta atklājām krāsainos kubikus, kur varēja sēdēt un
klausīties mūziku no tuvākās skatuves. Tā mums kļuva par mīļu
vietu, jo tur iepazināmies ar daudz interesantiem kadriem. Pirmie
jau bija tai pat vakarā. Respektīvi, 3 dāņi, no kuriem es
satusēju ar vienu, kamēr Nelda ar otriem abiem. Taču izdejoties es
paspēju uz nebēdu. Kad pametām tos, devāmies tusēt uz kempiem,
kur virpuļojām no vienas ballītes otrā, mājās nokļūstot tikai
ap 5:00 no rīta.
1.Jūlijs,
Pirmdiena
Īpaši
ilgi negulējām, tā vietā braucām apskatīt Roskildes pilsētu,
kas par godu festivālam bija īpaši interesanta. Tā kā oranžā
ir Roskildes Festivāla oficiālā krāsa, visur varēja redzēt
oranžus dīvānus un citus aksesuārus. Visu apstaigājām,
safotografējāmies, paēdām saldējumu un devāmies atpakaļ uz
mājām pusdienās. Kad sāku just vislielāko nogurumu, bija jau
jātaisās uz maiņu kioskā, kas šoreiz man ilga no 19:00 līdz
nākamās dienas 03:00. Šī bija arī viena no divām maiņām, kad
nestrādājām kopā ar Neldu.
Iepazinos
ar jaukām dāņu meitenēm, noskatījos filmas uz lielā ekrāna un
dabūju pasvīst taisot popkornu, līdz ar to maiņa paskrēja
salīdzinoši ātri. Kad beidzot bijām beigušas, likās, ka
atstiepšu kājas no aukstumu. Ātri devos uz tuvāko kafijas
tirdziņu, kur pasūtīju gardu ČAI tēju. Kamēr gaidīju, ar mani
sāka runāt divi puikas. Viens no Dānijas, otrs no Amerikas. Ļoti
smieklīgi forši čalīši ar ko beigās izdomājām iet tusēt.
Nodomāju, ai – šis ir festivāls un visām iespējām/piedāvājumiem
jāsaka – JĀ! Beigās mājās biju ap 6:00 no rīta, jo mēs ar
viņiem paspējām gan iedzert, gan izdejoties, gan visādas citādas
muļķības sadarīt. Smieklīgākais, ka viņiem abiem bija 18 gadu
un es jutos kā tāda ome. Mēs ar Neldu abas jutāmies diezgan vecas
uz lielāko daļu festivāla apmeklētāju fona, ņemot vērā, ka
vidējais vecums šķita esam 20 gadi. Protams, 18 gadīgos puikās
man nebija nekādas intereses, bet bija smieklīgi, ka viņiem es
biju dieva vietā, jo, piemēram, amītis nespēja vien beigt jūsmot
par to, ka man ir 21. Vēl jo vairāk – ja satikām, kādu viņiem
pazīstamu, es tiku stādīta priekšā nevis kā Elīna, bet gan
meitene, kam ir 21!
2.Jūlijs,
Otrdiena
Neldas
maiņa šai dienā bija no 11:00 – 19:00, taču viņas prombūtni
es it nemaz neizjutu, jo nogulēju līdz pat brīdim, kad viņa
vakarā atgriezās mājās. Abas atkal lepni paēdām, un mināmies
uz festivāla teritoriju. Jā, gan, bija dienas, kad vienā dienā
kopā nomināmies ap 20km, bet uz festivāla beigām sapratām, ka
varam siltās drēbes paņemt un atstāt vai nu darbinieku teltī,
vai riteņa groziņā, un bez lepnā ēdiena var arī iztikt. Hihi.
Abām
atkal bija ieslēdzies virpulis, jo no vienas ballītes metāmies
nākamajā. Tai naktī Nelda satusēja ar čalīti, kas izskatījās
pēc Mario (ko viņa pati atzina tikai, kad satika viņu nākamajā
dienā, esot skaidrā), kamēr es ballējos ar ziloni (puiku ziloņa
kostīmā) un tad atšujot viņu – ar diviem draugiem, kuri beigās
arī tikai pasūtīti. Kad likās, ka esam gana izballējušās,
sākām doties uz māju pusi, taču pa ceļam mēs sākām runāt ar
vienu dāņu čali, kurš beigās kļuva par mūsu favorīt personu
numur viens! Bet par visu pēc kārtas.
Mēs
gājām, pļāpājām, smējāmies līdz pēkšņi mūs uzrunāja šis
miera mika Mārtins. Sākumā viņš prasīja no kurienes mēs esam,
un prikola pēc mēs samuldējām, ka esam no Lisabonas. To izdzirdot
sekoja viņa pirmais grāvējteikums: „Ou, es pēc 2 nedēļām
braucu uz Spāniju...varbūt apmaināmies ar e-mail adresēm?”
Parasti cilvēks teiktu vai nu Facebook vai telefoniem, bet viņš
spēja iedomāties tikai par ko tik aizvēsturisku, kā emails.
Atgādināšu, ka visu, ko viņš runāja pavadīja šis mierīgais,
siltais tonis. Protams, čalis bija sanarkojies un, kad viņš
izvilka mazu paciņu un piedāvāja kaut kādu baltu pulverīti mums,
es šokā to viņam izsitu no rokas, visu izberot uz zemes. Ar
skaidru prātu padomājot, tā nebija gudra rīcība, jo Latvijā man
par to iespējams izsistu zobus, bet viņa reakcija bija aptuveni
tāda – mierīgs, mazliet skumjš skatiens man sejā, tad uz zemes,
tad uz manis. Tad tik pat mierīgs jautājums: „Nu kāpēc Tu tā
darīji? Nu nevajadzēja tā!”. Pēc tam viņš mēģināja
pulverīti uzlasīt un viņam pat diezgan labi sanāca.
Kopumā
saruna bija vārdos neaprakstāmi smieklīga, jo viss ko un kā viņš
teica bija vienkārši GRANDIOZI. Piemēram, viņš mums piedāvāja
Thai masāžu, ko viņa tēta jaunā sieva, kas ir no Taizemes mums
uztaisīs par brīvu. Foršs audžu dēls – liek jaunajai mammai
taisīt masāžas tikko iepazītiem cilvēkiem!? Lai nu kā, puisis
ātri vien no mums iemantoja iesauku – mīļums. Tā kā negribējās
no viņa vēl šķirties, piekritām piedāvājumam iet čilot uz
viņa kempu un uzpīpēt mazliet mēriju. Kempā sēdēja vēl 3
līdzīgi miera mikas, bet mīļumu, protams, nepārspēt. Šis
vakars iegāja mūsu top pirmajā vietā, jo tā pārsmējušās
nebijām vēl nekad. Mīļums bija tāds cukuriņš, jo nepārtraukti
bārstīja tīrākās pērles, ko tā vien gribējās ierakstīt, kā
arī bučoja mums pieres, jo, redz, tā darījis mīļuma mīļākais
no patēviem, kas beigās izrādījies gejs! Nu kāds sakars? Bet
kaut kādā veidā tieši tas bezsakars visu padarīja tik jautru.
Mums jau arī aizgāja širmis, jo sākām viņiem mācīt
nepiedienīgas frāzes latviešu valodā, ko ikkatrs tā ļoti no
sirds mācījās! Jā, faktu, ka mēs pēkšņi esam no Latvijas
(nevis Lisabonas) mīļums pat nepiefiksēja. Kad beidzot nolēmām
doties mājās, mīļums kā uzticīgs sunēns centās mums sekot,
bet diemžēl nebija lemts. Tā nu rīts tika sagaidīts un mājās
bijām tikai 9:00 no rīta! Eh, tā tik bija naksniņa!
3.Jūlijs,
Trešdiena
Diena
sākās mierīgi. Izgulējāmies, sataisījāmies un devāmies uz
festivāla teritoriju. Netīšām uzskrējām virsū vienam no mīļuma
draugiem, un izrādījās, ka esam nokļuvušas tai apkārtnē, kur
iepriekšējā naktī tusējām. Kad prasījām, kur tad mīļums –
draugs teica, ka viņš kopš vakarnakts vēl guļot (pulkstenis bija
jau ap sešiem vakarā).
Kad
Nelda sāka savu maiņu pulksten 19:00, es turpināju vazāties
apkārt vienītī, paklausījos koncertus un tad satikos ar Almu –
Neldas vidusskolas draudzeni. Riktīgi forša, smieklīga meitene.
Diemžēl mans vakars beidzās ar pārāk daudz mēriju, un ļoti
smagu mājupceļu. Neldai gan nakts nebeidzās 03:00 līdz ar maiņu,
bet gan ap pieciem, jo viņa sarunāja satikties ar savu Mario.
Protams, kad ar skaidru prātu viņu ieraudzīja, visu atlikušo
laiku pavadīja plānojot, kā lai no viņa tiek vaļā. Tā, lūk –
ļoti nelāga nakts, taču mums nebija ne jausmas, ka tas ir tikai
klusums pirms vētras.
4.Jūlijs,
Ceturtdiena
Ceturtdien
beidzot tika atklātas pārējās skatuves, un lai gan man bija
jāstrādā no 11:00 – 19:00, paspējām apmeklēt vairākus
koncertus, piemēram, Disclousure, C2C, u.c. Šoreiz maiņa paskrēja
ļoti ātri, jo dabūju strādāt kopā ar fantastiski jaukiem
cilvēkiem.
Kad
beidzu maiņu, abas ar Neldu aizbraucām vēl mājās. Kad
atgriezāmies, nolikām savus riteņus tuvāk vietai, kur plānojām
tusēt. Diemžēl ķibeles sākās jau no paša sākuma, jo mūs
pēkšņi nelaida iekšā ar riteņiem. Tā nu nācās tos novietot
pilnīgi random vietā. Nākamais mēģinājums tikt iekšā, atkal
bija neveiksmīgs, jo šoreiz nelaida iekšā ar stikla pudelēm, kas
nozīmēja, ka jāiet apkārt visai teritorijai (atgādināšu – tā
ir kā pilsēta), un pa ceļam jāpļumpē savs vīns. Kad sākām
soļot, pēkšņi sāka līt lietus un šķita, ka viss turpināsies
uz tik pat negatīvas nots, taču, kad sākām stopēt, pēkšņi
apstājās autobuss un mūs aizveda tieši līdz vietai, kur
devāmies. Likās, ka nu visas ķibeles beigušās, bet nekā.
Koncertā pēkšņi abas sastrīdējāmies un dusmās pašķīrāmies,
taču paldies Dievam tas ātri norima un kaut kādā veidā
uzmeklējām viena otru un turpinājām ballīti kempos. Kmpos atkal
pašķīrāmies, jo es satusēju ar vienu čalīti, kamēr Nelda ar
diviem citiem. Kad atkal uzmeklējām viena otru, Nelda bija pilnīgs
pūķis, jo izrādījās, ka viņa pakāsusi telefonu. Tā nu viņa
aiznesās mājās, kamēr es paliku ar čalīti, ar kuru no kakliņa
dzērām FISK. Kad sapratu, ka nu arī man laiks iet mājās, nekādi
nevarēju sazīmēt, kur ir mans ritenis. Kādu stundu meklēju kopā
ar to puisi, kas beigās padevās, tad iesaistīju sargus, kas mani
sūtīja no vienas vietas uz otru, bet bez rezultātiem. Tad par
lielo palīgu man piemetās kaut kāds dānis, kurš bija sadomājies
nezin ko, un kad saprata, ka nekas vairāk kā riteņa meklēšana
nebūs – sadusmojās un aizgāja. Katrā ziņā, viss šis process
ilga vairāk kā 2 stundas, līdz es padevos un sameklēju taksi,
kurš mani pa 20Ls aizveda uz Neldas māju. Pēc tam sapratu, ka viņš
pamatīgi mani apkāsis, bet tai brīdī biju laimīga, ka esmu
tikusi mājās! Traki, traki.
P.S.
Turpmākās dienas Nelda gāja uz tādu speciālu telti, kur tiek
glabātas atrastās mantas. Tur pat bija katalogs ar telefoniem, un
kad Nelda norādīja uz savējam vislīdzīgāko, viņai vienmēr
iznesa 3-4 dažādus modeļus. Crazy!
5.
Jūlijs, Piektdiena
Uz
festivāla teritoriju devāmies jau dienas pirmajā pusē. Šoreiz
gan mazliet citādi, jo es braucu ar autobusu. Paldies dievam,
ritenis atradās un izrādās, ka esmu meklējusi to pavisam citā
pusē. Diena bija jauka un saulaina. Atpūtāmies. Čilojām, Mazliet
uzpīpējām mēriju, kas daļu dienas ļāva aizvadīt sava veida
jautrībā. Vakarā aizgājām uz Rihannas koncertu. Jā, varu
ievilkt ķeksīti, ka esmu viņu redzējusi, bet, lai teiktu, ka esmu
sajūsmā, nevaru nekādā veidā. Reāli čikse nokavēja 30
minūtes, dziedāja uz fonogrammas, pamatā tas izskatījās, tā it
kā dj (jeb fonogramma) spēlē un viņa krata dirsu. Vienīgais, kā
viņa runāja ar publiku, bija pāris reizes nolamājās. Tādai kā
viņa, festivāls gan ir perfekta vieta, kur uzstāties, jo visi ir
sadzērušies, sapīpējušies un fano par da jeb kādu sūdu, bet
normālā pasaulē, kur cilvēks maksā lielu naudu, lai viņu
redzētu koncertā, būtu ļoti smagi vīlies.
Pēc
tam vēl kaut kur pamaldījāmies apkārt, bet nogurums darīja savu
un salīdzinoši drīz vien jau devāmies mājās.
6.Jūlijs,
Sestdiena
Viena
no produktīvākajām dienām. Pirms došanās uz teritoriju,
aizbraucām uz ostu, kur paēdām milzīgus saldējumus. Kad nonācām
festivālā, tad izstaigājām visas iespējamās aktivitātes,
piemēram, H&M foto busiņu, grafiti zīmēšanu, mūzikas
veidošanu, utt. Bijām pat uz jogu, kuru vadīja viens no
seksīgākajiem vīriešiem pasaulē. Savā runas veidā viņš pat
mazliet atgādināja mīļumu, kas viņu padarīja vienkārši
ideālu. Diemžēl mēs nebijām labi apģērbušās priekš jogas,
jo man bija pārāk īsi šorti, bet Neldai svārki. Tā nu lai viss
neizskatītos pārāk perversi, izskatījāmies vienkārši tizli.
Galu galā, tā arī nepabeidzām „nodarbību”, jo bija jādodas
uz savu pēdējo maiņu kioskā, kas ilga no 19:00 līdz 03:00 rītā.
Šī bija ļoti liela čill reize, jo nebija īpaši daudz cilvēku,
tāpēc uz maiņām devāmies uz dažādiem koncertiem. Tā gan bija
diena, kad Neldai sākās mežonīgas kakla sāpes un klepus, tāpēc
viss, ko viņa varēja dzert bija tēja. Taču beigās izrādījās,
ka tēja mūs padara vis trakākās, jo, kad aizgājām uz Metalica
koncerta beigām – iztrakojāmies tā, kā nevienā citā reizē.
Tas bija jautri, jo es runāju, bet Nelda rādīja zīmju valodu.
Hah. Šādā pat „kondīcijā” notusējām arī pēc maiņas, kad
patrakojām pa kempiem, kur mums piesitās 3 mazgadīgi draudziņi un
viens taru vācējs. Tēja ROCKs!
7.Jūlijs,
Svētdiena
Festivāla
pēdējā diena. Centāmies ātri iztaisīties no mājām, lai varētu
paspēt uz James Blake koncertu 14:00. Koncerta laikā mēs beidzot
satikām arī manu kolēģīti Jonasu ar draugiem. Ar šo puisi
mēģinājām satikties visa festivāla garumā, bet nekādi
nesanāca, tā nu pēdējā dienā, kad izskatījāmies „viss
svaigāk”, tikšanās izdevās. Kopā noskatījāmies koncertu, tad
pačilojām ēnā, paēdām un tad jau šķīrāmies līdz vakaram.
Mēs ar Neldu nezinājām, ko lai īsti pērk dzeramu savam pēdējam
vakaram, tāpēc pamatīgi iegrābāmies un nopirkām veselu litru
lakricas šņabja šotus. Tas bija briesmīgi, bet šķiet, ka ļoti
labi palīdzēja Neldas kaklam.
Tad nu
vakarā devāmies uz pēdējo lielo koncertu Kraftwerk, kas tiek
uzskatīti par elektro mūzikas tēviem. It kā, ja nebūtu viņu,
tad elektro un tehno mūzika nebūtu tāda, kādu viņu zinām
mūsdienās. Ne es, ne Nelda neesam šīs mūzikas piekritējas, bet
tā kā solītais šovs ar 3D efektiem šķita esam iespaidīgs –
devāmies. Satikām arī Jonasu ar draugiem un visu koncertu
notusējām kopā. Diemžēl šovs nebija iespaidīgs, bet izdejojos
es uz visiem 100. Reāli visi cilvēki kā cilvēki, stāv un bauda
mūziku, bet mēs ar Jonasu pilnīgā bezritmā dancājam. Neldabons
ar draugiem arī! Hah, tas viennozīmīgi bija labs vakara sākums.
Tad puiši aizbrauca mājās, bet mēs turpinājām ballīti pie kaut
kāda dīvaina DJ. Izārdījāmies tā no sirds, līdz pašiem
pēdējiem spēkiem.
Festivāls
nu bija noslēdzies ne tikai mums, bet arī visiem pārējiem. Pašas
gan nepieredzējām, bet dzirdējām, ka viena no tradīcijām ir
pēdējā rītā dedzināt nost teltis un reāli kā trakiem
mērkaķiem ārdīties un visu vandīt. Esot pat īpaši piekodināts,
ka pēdējā naktī nedrīkst palikt teltīs, jo tas ir ļoti
bīstami. Interesanti.
8.Jūlijs,
Pirmdiena
Mājās
nesteidzos, jo negribēju atkal spiesties vilcienā. Tā vietā mēs
aizbraucām uz pludmali, kur dabūjām labi pasauļoties un atpūsties
no trokšņa un nemiera. Pagatavojām arī gardas farvel pusdienas un
desertu, atceroties nu jau visu manis uzrakstīto! Es ļoti ceru, ka
spēju uzburt bildi, kas kaut mazliet ļauj aptvert to grandiozi
skandalozo 9 dienu garo festivālu. Un lai gan gāja visādi, jau
šobrīd plānojam to, kā dosimies uz turieni nākamajā vasarā!
" Tik tālu izklausās skaisti, bet tiem, kas kaut mazliet ir dzirdējuši par dāņu izklaidēšanās kultūru, tūlīt pat vajadzētu saprast, ka viss nav tik rožaini kā izklausās. "
AtbildētDzēstEs tāā smejos! Nu pilnīgi ka naglai uz galvas- izklausījās pārāk labi lai būtu patiesība! :D
Nenosmieties! Liels paldies Tev par šo nedēļu un rēcīgajiem notikumiem! :*
AtbildētDzēstŠis komentārs ir Neldai uz 2014 festivālu:
AtbildētDzēstTu jau zini, ka Tev sāpēs kakls(kā vienmēr pēc festiņiem)! Tāpēc...VELC ŠALLI!